Site logo

Sociālās uzņēmējdarbības projekta "HOPP" kodolu veido projekta virzītāja Madara Makare un metāldizaineris, visu inženiertehnisko risinājumu autors Edgars Spridzāns. Viņi veido trīsriteņus cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Savā pieredzē, darbos un iedvesmas stāstos šoreiz ar mums dalās tieši Madara. Hobijs un vēlme darboties "Ko mēs darām? Vienkāršā atbilde – mēs izgatavojam trīsriteņus cilvēkiem ar kustību traucējumiem un senioriem. Kāpēc mēs to darām? Tā jau ir garāka atbilde – esam baigie velo entuziasti, un tad 2010. gadā sākās tas saucamais "brigāžu" iesaukums sociālajiem un kultūras projektiem, un mums radās doma uztaisīt pāris trīsriteņus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Es toreiz par sociālo uzņēmējdarbību nezināju neko – zināju par labdarību, bet "plika" labdarība nekad līdz galam nav atbildusi tam, ar ko es gribētu nodarboties. Un tad nolēmām, ka pieiesim sociālajai uzņēmējdarbībai daudz nopietnāk. Tas bija brīdis, kad kopā saslēdzās mans hobijs un vēlme palīdzēt citiem," - tā savu stāstu par uzņēmumu "HOPP" iesāk Madara Makare. Viņa pastāsta, ka laikā, kad sākusi pievērsties šim projektam, zinājusi, ka cilvēkiem ar kustību traucējumiem nepieciešama rehabilitācija, iespēja kustēties, doties laukā, bet tad atskārtusi, ka problēma patiesībā ir daudz dziļāka un nopietnāka: "Ir jāmazina izolētība. To, ka bērns pēc diviem mēnešiem pats sāk mīties, var nodrošināt arī velotrenažieris, taču tas, ka viņš patstāvīgi var pārvietoties, aizbraukt līdz veikalam vai kur citur – tas ir cits stāsts. Ar šiem velosipēdiem mazinās izolētība, notiek sasaiste ar ārpasauli. Mēs būvējam riteņus, bet galvenā misija ir izolētības mazināšana, neatkarības veicināšana." Pārspridzināt burbuli HOPP līdzautore uzsver darba emocionālo pusi: "Tam līdzi nāk kaut kāds smagums – mēs pārsvarā strādājam ar bērniem, redzam viņu ģimenes, dzirdam tos stāstus.. Bet mans princips ir strādāt ar gaišumu un vieglumu. To bērnu vecāki ir mani varoņi – viņiem nākas tikt galā ar tik daudz ko. Man nepatīk, ka sociālajai uzņēmējdarbībai līdzi nāk žēlums – esam pieraduši būt lūdzoši, žēloties, bet man liekas, ka ir svarīgi tas, ka cilvēki strādā no sirds, rada lieliskus, kvalitatīvus produktus, nevis gaida, ka sociālā uzņēmējdarbība uzliks kaut kādu zīmogu un visi apžēlosies. Es uzstāju, ka prece vai pakalpojums klientiem ir jāizvēlas tikai tāpēc, ka tas ir kvalitatīvs, oriģināls – tas ir svarīgākais. Piemēram, vecmāmiņas, kas ada zeķītes – tai zeķei jābūt fantastiskai, lai to nopērk nevis tāpēc, ka ir žēl, bet gan tāpēc, ka tā ir lieliska. Un tad cilvēks nāks katru gadu, nevis nopirks vienreiz, jo viņam tajā brīdī būs bijis žēl. Tas pats ir ar pakalpojumiem – tam jābūt labākajam, lai to kāds izvēlētos. Nevajag žēlot. Tā mēs cilvēkus turam burbulī, izolējam." Nedzīvojam tikai sev Madara stāsta, ka sabiedrības attieksme mainās, taču lēni. Viņa pati atzīst, ka sākumā nezinājusi kā uzvesties, satiekot cilvēku ratiņkrēslā: "Tā sadzīviskā neveiklība rodas no nezināšanas. Es arī sākotnēji nezināju kā runāt ar cilvēku ratiņkrēslā – ejam? Braucam? Jutos neveikli. Bet tad, kad ar to saskaries biežāk, tas normalizējas, kļūst pašsaprotami. Atkāpjoties nedaudz atpakaļ – viss sākas ar izglītību, jo šādiem bērniem ir gandrīz neiespējami iekļūt 'parastajās' skolās. Neveidojas nepieciešamā saskarsme. Rodas barjera, cilvēki izaug nezinot, nesaprotot. Trūkst tolerances. Daudzi jaunieši man ir teikuši:" Man ar galvu taču viss ir kārtībā. Es nevaru pastaigāt, bet, nu un?" Un darba devēji nemaz necenšas iespringt, lai pieņemtu darbā šādus cilvēkus – liekas klapatas, viņuprāt. Vēl viena problēma, it kā elementāra lieta – infrastruktūra. Pārvietoties ar ratiņkrēslu vai trīsriteni pa Rīgas ielām ir teju neiespējami. Un kamēr ar to nesaskaramies, liekas, ka tai nevajadzētu būt lielai problēmai, bet tagad mana acs ir uztrenēta un es redzu, kas trūkst, cik grūti šiem cilvēkiem ir. Holandē, piemēram, džeki ar ratiņkrēsliem pa tiem veloceliņiem mauc pilnā ātrumā bez problēmām. Un atkal nonākam pie tā, ka invalīdi mūsu valstī pat ļoti gribēdami nevar socializēties, dzīvot normālu dzīvi. Izglītība un infrastruktūra – divas lietas, kuras vajadzētu sakārtot šajā jautājumā." Madaru darboties iedvesmo cilvēku stāsti: "Tieši tik vienkārši. Manī ir tā nezūdošā nepieciešamība kaut ko darīt citu labā. Kad paskatās uz dažādiem ārzemju sociālās uzņēmējdarbības guru, kuri nereti ir sirmi vīri, arī viņu atbilde tam, kādēļ viņi dara to, ko dara, ir pavisam vienkārša: gribu, lai mani bērni redz, ka mēs nedzīvojam tikai sev."

Nevajag žēloties, vajag radīt!
Nevajag žēloties, vajag radīt!
Nevajag žēloties, vajag radīt!

Projekts Latvijā Radīts realizēts sadarbībā ar AS "Attīstības finanšu institūciju Altum”, Eiropas Sociālā fonda projekta NR 9.1.1.3/15/I/001 "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" un

Labklājības ministrijas atbalstu.

SIA LAIMA LV ir sociālā uzņēmuma statuss un tas ir Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas biedrs.

Projekts Latvijā Radīts atbalsta sociālo uzņēmējdarbību un cilvēkus ar īpašām vajadzībām,

nodrošinot bezmaksas iespējas informācijas un reklāmas izvietošanai projekta ietvaros.

Sadarbības iespēju un jautājumu gadījumā lūdzam sazināties ar mums.